Aitās, kazenēs, saulrietos un enzīmos.

bez jebkādiem "jeb", tā arī bija

(tas, kam jāskan, paldies, I.L.!)



tas, ko vēlējos, braucot uz Aberi, bija vadīt dienas negaidot brīvdienas - sestdienu, svētdienu un neskaisties uz pirmdienām. tāpēc ar interesi gaidīju, šodienu, kad ir mana mazā jubileja, proti, nodzīvota apaļa nedēļa. Kā ir? Nu, tā nu arī ir. Ja Polars uz rokas neparādītu priekšā, tad dienas nosaukumu būtu grūti pateikt. Varbūt tas viss gan norakstāms uz to, ka tā galu galā bija pirmā, tāpēc, ka viss tikai sākas, tāpēc, ka Rīgā biju pieradusi mājās būt tikai pa nakti vai kaut ko nobastojot, kurpretī šejienes šābrīža režīms ir stundas vai divu lekcijas dienā, kas pārsvarā nesākas ar pirmajiem gaiļiem (Aberes gadījumā - kaijām), tad 1,5h pusdienu pārtraukumiem atvasarīgajā rudens saulē, bibliotēkas, bankas konta (likumsakarīgā un viennozīmīgā veidā par savējo drīz saukšu Lloyds TSB), sporta kluba kartes pasūtīšanas, acu ārsta apmeklējuma (runāt angliski par kataraktu noteikti bija jauna pieredze) un gluži kā alu sievietei vai žurkai visādu mājaslietu medībām, lai iekārtotu savu midzeni.


"Brīvdienas" aizvadītas mēģinājumā skriet, bet ar šo lietu pagaidām nevedās, pirmais skrējiens bija līdz tuvākajam veikalam pēc šampīša, bet nopirkās šokolāde Jo dzimšansdienas sakarā, otrais, saraustīta skriešanspastaiga, lai iepazītu un aptvertu pilsētiņu, un mēģinājums būt "fit & happy" ar uzskriešanu Konstiūcijas kalnā pie mājas gala (pie 195 sapratu, ka neesmu ne fit, ne happy šajā lietiņā - gan jau, ar laiku, ar laiku :P )

Toties tas, kas padodas visai labi ir garas pastaigas, svētdien tādas bija veselas 2: Nr 1, apraudzījām pilsētu no augšas, Nr 2 Romantiskā pastaiga ar Riikku (ar somu RRRRRRRRR ) saulrietā.


Riikka (kura pati, manuprāt, nāk no valsts, kur ar saskarsmes kultūru viss OK) nebeidz jūsmot par šejieniešu laipnumu, un vispārībā viņai taisnība vien ir. Par absolūtu normu šeit tiek uzskatīta vienam otra uzrunāšana uz ielas, vienalga, vai tas ir vecs angļu pensionārs vai nule pie jūras satikta ugandiete (internacionālais bariņš šeit, starp citu ir pārsteidzoši košs), nav manai valstij raksturīgā sajūta, ka pateikts, kas nepiedienīgs un uzrunātais iztraucēts.


Tāpat no manas puses britiem top pilnīgi piedoti atsevišķie ūdens krāni, piens tikai plastmasas pudelēs, viņu elektrības rozetes un fakts, ka mūžīgi nevaru saprast, no kuras puses mašīna nāks - par to vien, ka nekur citur mani pavecākas tantes nesauc par dear, love, darling un sweetheart, cilvēki sveiciena vietā neapjautājas "are you alright?", pretīmskrienošie svešie skrējejpuiši nesmaida un nepasveicina (biju tik dzirdējusi līdzīgus nostāstus, bet uz savas ādas tas ir citādi un ļoti labi), autobusa šoferiem neviens nepasaka paldies par braucienu, un galu galā cilvēki runā ar pilniem teikumiem (Kāda bija tava diena? Paldies, mana diena bija laba.)



Lai neļautu maniem grēcīgajiem darbiem kopā ar Benu un Džeriju tapt pārāk manāmiem, izdomāju pamēģināt atsākt lietu, kas Rīgā sagādāja patiesu baudu un labsajūtu.
Ashtanga joga smieklīgā Ričarda uzraudzībā 2h garumā varētu kļūt par labu pirmdienas tradīciju.

http://www.aber.ac.uk/en/sportscentre/staff/richard-adamo/
Līdzi aizvilku arī Riikku, viņas seja vispār bija redzēšanas vērta, brīdī, kad Ričards spieda viņu pie zemes un prasīja: "Happiness, yeah? Happinesss?"
Iesāka viņš ar pamācību, ko vispār paturēšu prātā dzīvē: enjoy! even if you don't.
Drošivien tik drīz vēl neparādīšos vienlaicīgi divās vietās, un līdz levitēšanai un balansa problēmu atrisināšanai arī vēl tālu, bet nebija tik traki, kā domāju, ka būs pēc vairāk kā gada pārtraukuma.
Un ne jau tikai Ričardam šeit nav problēmu ar humoru (vēl viena patiesība,kas apstiprinās :) )

(pict= ATKay )

Pēc pastaigas Nr 2 abas iegājām kaut kādā nebūt no neskaitāmjiem "pabiem". Vaicājām pēc kaut kā karsta, mums laipni tika norādīts uz kādu puisi ar paskaidrojumu:
"This guy is hot"