Es šobrīd varēju šo rakstīt no lielā kompja P-čika guļamistabā, - varēju. eh, dziļa nopūta, jo dusma uz sevi vēl nav rimusi. Viens no vismistiskākajiem notikumiem manā dzīvē: līdz 4 naktī iedziļinoties T. confusum problēmās un, gultā lienot un ieskatoties Polarčikā, lai konstatētu, cik "agrs" atkal jau kārtējo reiz vienai dzīvojoties ir pulksteņlaiks, ieraudzīt mazo datumiņu "31." un tad just kā nelabums sākt mākties virsū, jo uzaust apziņa, ka 31.ajā 6.30 taču jau jābūt lidmašīnā, kam seko mirklīga neticība un pēc tam bezgalīgs apjukums. Laikam jau L. bija daudz vairāk taisnības, nekā viņa varēja iedomāties, kad teica, ka esmu kā Čaks Noriss, kurš nevis nāk nelaikā, bet dzīvo pats savā laikā.
Mierinājumu meklējot tveros pie domas, ka viss notiek tā kā tam jānotiek un uz labu (ko nekad līdz galam neesmu varējusi saprast), bet nu lai tiek šam domu graudam šoreiz kāds punkts klāt svarā, jo nekā prātīgāka, ar ko remdēt neapmierinājumu jau nav. Un ar to nebūt nedomāju, ka iespējams tā lidmašīna tagad avarēja, nē, cerams, ka visi austrumeiropieši nu "safely home", kaut kam citam tur gan ir jābūt, un tālab par šo notikumu cerams atcerēšos, tur augšā savas dzīves statistiku pieprasot.
Mierinājumu meklējot tveros pie domas, ka viss notiek tā kā tam jānotiek un uz labu (ko nekad līdz galam neesmu varējusi saprast), bet nu lai tiek šam domu graudam šoreiz kāds punkts klāt svarā, jo nekā prātīgāka, ar ko remdēt neapmierinājumu jau nav. Un ar to nebūt nedomāju, ka iespējams tā lidmašīna tagad avarēja, nē, cerams, ka visi austrumeiropieši nu "safely home", kaut kam citam tur gan ir jābūt, un tālab par šo notikumu cerams atcerēšos, tur augšā savas dzīves statistiku pieprasot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru