Kamēr misters Beks dzied
There's a blue bird at my window I can't hear the songs he sings All the jewels in heaven They don't look the same to me I just wade the tides that turned Till I learn to leave the past behind It's only lies that I'm living It's only tears that I'm crying It's only you that I'm losing Guess I'm doing fine
Mana iekšējā harmonija ir kā balodis uz palodzes vai zirgu bars pļavā, it kā tik stabila un paliekoša un visu laiku nemitīgi klātesoša, bet viens būkšķis pret logastiklu vai neveikls solis uz sausa zara (nu vai pat tik daudz nevajaga - dažreiz ar skatienu vai galvaspagriezienu pietiek), un viņi ir prom: paceļas spārnos vai aizlēkšo.
Varbūt tāpec man tik ļoti patīk baloži uz palodzes un zirgi, kas ganās - iedveš mieru un ticību, ka "labi būs".
Kaut gan, nē - zirgi man patīk vēl simtiem citu iemeslu dēļ, kas nu man ķļūst aizvien skaidrāki, kad sāku pati meklēt atbildes uz vienrīt' negaidīto un varbūt pat retorisko un tomēr skaļi izteikto jautājumu: "Why horses?"
Bet tas lai paliek citai reizei.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru