Ceturtdienas & zelta vērtie šķēršļi

Ceļš uz Raidolu.

Jāšanai ir ļoti daudz kā kopīga ar dzīvi, un patiesībā atskārtu, ka esmu guvusi visai daudz atziņu caur neskaitāmajiem treniņiem un "iz staļļu dzīves". Nu piemēram, vasarā noskaidrojās, ka cilvēks var būt laimīgs un patiesi pateicīgs par sūdiem, un jo vairāk un kvalitatīvākiem- jo labāk.
Šejienes jāšansstundu dārdzība man ir iemācījusi arī, ka katrs šķērslis ir burtiski zelta vērts, tāpēc katrs lēciena brīdis ir kas īpašs un katrs šķērslis ir arī tava izdevība augt, attīsties, būt labākai kā biji mirkli pirms tam.

Turp un atpakaļ ceļš uz ārpilsētas Raidolas staļļiem man nu ir izvērties arī par piespiedu velo treniņiem un nopietnu pārbaudījumu pacietībai, jo šejienes laika apstākļi nav nekāda konfekte. Aizpagājušo reizi gandrīz tiku sāniski nopūsta no ceļa, kā arī minos uz vietas, un pagājušo reizi savukārt tiku brutāli apšaudīta ar sāpīgāko krusu manā mūžā. Acis ciet, pedāli grīdā un baudīt sāpi! - viss, kas atliek.

Jā, un atgriežoties pie filozofiskajām jāšanas pārdomām, ir vēl viena mācība, iespējams svarīgākā no visām: ja neej līdz ar savu zirgu,tad tas rezultējas ar kritienu. Un man tīri labi ir iepaticies vairāk nekrist. Paldies par to misteram Čipam - burkāns parādā!