Spogulīt, spogulīt, pasaki man, ko es gribu.

Kamēr Aberistvisas universitātē visapkārt plosās tas, ko mans jaunzēlandiešu (viņa akcents nebeidz mani jūsmināt, jo nemitīgi atgādina par Bretu un Žemeinu) sporta psiholoģijas pasniedzējs nosauca par fresher's flu, man arī šis tas pielipis no laikam jau Rīga izplatījušā banalitātes baciļa.
eh, lai tad iet arī veltījums manam visu laiku labākajam monopolbiedram, ar kuru ne vien vinnējām, bet arī dabūju savu Rīgu.
Tiesa, mūsu abu kredītkarti gan viņš ar gudru ziņu, ik reizi ārā izejot, pamanījās paņemt līdzi, jo tiku visus sākumā nobrīdinājusi, ka par Rīgu atdošu jebko.

Lūgtum sk. šeit



Vēl bez monopoldrāmas esmu piedzīvojusi Džima un Pemas kāzas (Dvaits nav pārspējams), Džordža nāvi, daudz un dažādu ledu laušanu, savu pirmo hokeja treniņu, izlaistu laboratorijas darbu un pirmo atskaiti par to. Mazuliet dabūju iejusties Dignas vietā, rēķinot vatus un masas uz skrejceliņa un būtu par jocīgu uzskatījusi to cilvēku, kas teiktu, ka domāšu par to, kā palīdzēt basketbolistam, kurš uzvelkas spēles laikā. Un pāri visam galīgi aizmirsu, ka pavisam drīz jāiesniedz savam personīgajam "tjūtoram" lielais, galvenais, neakadēmiskais, personiskais mērķis, ko gribu sasniegt 3 gadu laikā...

We live in the age of analysis. Other centuries have been characterized by their 'enlightment', 'classicism', or 'romanticism', but we live in an age that driven by the need to analyse and inform - to the extent that not only do we smetimes not see the wood for the trees but we are often in danger of getting caught up in the twigs.
/"The Anatomy of Riding", Sara Wyche/

Neieķerties zaros. Tad jau būs labi.