jeb - ko nozīmē, kad abstraktais kļūst par reālo.
Abstraktā līmenī tas bija 26.septembris, 2009 gads, tie bija papīri un google search izmetumi, Aberystwyth universitātes mājaslapas pasaule, apziņa, ka ceļš vedīs cauri Londonai un līdz ar to priekšstats veidots no pagājuša gada atmiņām. Tas pa
visam noteikti bija arī visai "strausisks" izgājiens daudzos līmeņos, tieši tā, kā strausi mēdz darīt.
Reālitātes pieskāriens sāka bāzties virsū tikai pēdējas dienas, un tas savukārt nāca ar to pašu sajūtu, kā pirms Frankfurtes - miljons nokārtojamiem sīkumiem ierobežotos laika sprīžos (kur lietas vairāk kontrolē mani nekā es viņas), 2 sociāliem pasākumiem (abi man būs un paliks neaizmirstami, episki! :D ), negulētu nakti Rīgā, pied.JPG)
zīvojumu sacensību cienīgu nakti Rīgas lidostā, Stanstedas lidostā un Londonā. Ar daudz mīļiem vārdiem un draugiem (un lietām no viņiem :) ). Ar šķiršanos no Sarkanās Bultas. Ar milzum daudz kilogramiem, jakām, ierīcēm un zirdziņzīmejumu, kas nemitīgi jāuzrauga, vai vēl ir līdzi. Ar (tagad atskatoties) mistisku, sirreālu pastaigu pa tukšu Londonas necentru, no kuras prātā gan saglabājas gaismas, jocīgais "wraps", bet ne tas, ka bija vēsi, sāpēja kājas vai nežēlīgi nāca miegs vairs, kas tobrīd bija tik aktuāli, vairs nemaz nav svarīgi, ar 4h sēdēšanu Viktorijas stacijā - es un manas mantas, 
ar 7h pārbraucienu, kur otrajā pusē sāka likties, ka skatos Rozamundes Pilčeres filmas sākumu, kur pirmais zirgs tika ieraudzīts 17:42 GMT :), ar I. aimzirstā Ipoda gabaliem, ar mazu vēlmi, lai L. pirmais iespaids par manu mīļāko no svežzemju pilsētām būtu skatiens vaigā, paspiežot roku,nevis pa gabalu no sāniem.
Bet/taču/tomēr, pāri visam prātā stāv viena realitāte - 2u čiksīšu tēli naksnīgajā Londonā, kuriem vajadzēja patei.JPG)
kt "čau". Un tas bija nereāli.
Abstraktā līmenī tas bija 26.septembris, 2009 gads, tie bija papīri un google search izmetumi, Aberystwyth universitātes mājaslapas pasaule, apziņa, ka ceļš vedīs cauri Londonai un līdz ar to priekšstats veidots no pagājuša gada atmiņām. Tas pa
visam noteikti bija arī visai "strausisks" izgājiens daudzos līmeņos, tieši tā, kā strausi mēdz darīt.Reālitātes pieskāriens sāka bāzties virsū tikai pēdējas dienas, un tas savukārt nāca ar to pašu sajūtu, kā pirms Frankfurtes - miljons nokārtojamiem sīkumiem ierobežotos laika sprīžos (kur lietas vairāk kontrolē mani nekā es viņas), 2 sociāliem pasākumiem (abi man būs un paliks neaizmirstami, episki! :D ), negulētu nakti Rīgā, pied
zīvojumu sacensību cienīgu nakti Rīgas lidostā, Stanstedas lidostā un Londonā. Ar daudz mīļiem vārdiem un draugiem (un lietām no viņiem :) ). Ar šķiršanos no Sarkanās Bultas. Ar milzum daudz kilogramiem, jakām, ierīcēm un zirdziņzīmejumu, kas nemitīgi jāuzrauga, vai vēl ir līdzi. Ar (tagad atskatoties) mistisku, sirreālu pastaigu pa tukšu Londonas necentru, no kuras prātā gan saglabājas gaismas, jocīgais "wraps", bet ne tas, ka bija vēsi, sāpēja kājas vai nežēlīgi nāca miegs vairs, kas tobrīd bija tik aktuāli, vairs nemaz nav svarīgi, ar 4h sēdēšanu Viktorijas stacijā - es un manas mantas, ar 7h pārbraucienu, kur otrajā pusē sāka likties, ka skatos Rozamundes Pilčeres filmas sākumu, kur pirmais zirgs tika ieraudzīts 17:42 GMT :), ar I. aimzirstā Ipoda gabaliem, ar mazu vēlmi, lai L. pirmais iespaids par manu mīļāko no svežzemju pilsētām būtu skatiens vaigā, paspiežot roku,nevis pa gabalu no sāniem.Bet/taču/tomēr, pāri visam prātā stāv viena realitāte - 2u čiksīšu tēli naksnīgajā Londonā, kuriem vajadzēja patei
.JPG)
kt "čau". Un tas bija nereāli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru