jeb par balto ķiteļu un rūtaino cepuru zemi :)
Lēnām un pamazām ikdiena sāk pieņemt noteiktas aprises, lekciju process sasniedzis "steady state" līmeni. Kā visur citur un visiem citiem (pārsvarā) laiks rit ar mazajiem prieciņiem (kaut vai "ideālo pirkstu" atgriešanās mirklis), mazajiem lejup-brīžiem (par kuriem nerunā un nav arī runāšanas vērts), saņemšanās un atslābuma momentiem, kas verās viens pie otra un veido dienu, nedēļu un mēnešu krelles.
Tas nozīmē arī, ka arvien precīzāk spēju paredzēt, kāda būs nākamā diena. Bet ir šis tas, ko tomēr pie labākās gribas nevarēju iepriekš vizualizēt. Tie tad arī dēvējas par spilgtākajiem iespaidiem.
Šodien bija skaista, pelēka diena. "Equine Industry" lekcijas ietvaros tikām sasēdinātas pa diviem minibusiem un aiztransportētas uz Llanybydder Horse Fair, kas ir lielākā Rietumvelsas zirgu izsole, katru gadu izlaižot cauri ap 4000 lopiņu un pulcinot pircējus no visām britu valstīm.
Taupot 1000 vārdu uz katru, ļauju bildēm runāt.
Tā kā biju sabiedēta, ka labāk pat nepakasīt degunu, lai neattaptos, esot kāda angļu pilnasiņa jaunā īpašniece, pēc āmura nokrišanas, par kuru nu jānomaksā visi dzīves ienākumi, fotogrāfēt nedaudz baidījos, jo tas nozīmēja pacelt rokas (kaut ar visu kameru).
Milzonīgākais līdz šim redzētais ēzeļa kungs (vai kundze - nepapētiju :D)
Veltījums Rūķīšpasaulesiemītniecei. Komplekts: Viņai un Viņam :P
Tāpat smuks un pelēks bija arī 27. oktobris, kurā 2h stundas pavadīju zirga kājas preperēšanā (sīkākas ilustrācijas, kuras mums bija atļauts uzņemt, lai varētu iekļaut laboratorijas darbu atskaitē, es tomēr nepubliskošu, ētisko apsvērumu dēļ :P). Vispār sākotnēji biju pārsteigta par sevi, ka spēju tajā noskatīties nevis ar riebumu, bet ar dziļu interesi. No otras puses, ja pabūts Centrāltirgus gaļas paviljonā, neko daudz jaunu īsti ieraudzīt nevar.
To pašu mēģināšu sev iestāstīt, kad pienāks zirga galvas uzšķēršanas laiks. Kas to lai zina, vai pēc tam nekļūšu par veģetārieti?
Lēnām un pamazām ikdiena sāk pieņemt noteiktas aprises, lekciju process sasniedzis "steady state" līmeni. Kā visur citur un visiem citiem (pārsvarā) laiks rit ar mazajiem prieciņiem (kaut vai "ideālo pirkstu" atgriešanās mirklis), mazajiem lejup-brīžiem (par kuriem nerunā un nav arī runāšanas vērts), saņemšanās un atslābuma momentiem, kas verās viens pie otra un veido dienu, nedēļu un mēnešu krelles.
Tas nozīmē arī, ka arvien precīzāk spēju paredzēt, kāda būs nākamā diena. Bet ir šis tas, ko tomēr pie labākās gribas nevarēju iepriekš vizualizēt. Tie tad arī dēvējas par spilgtākajiem iespaidiem.
Šodien bija skaista, pelēka diena. "Equine Industry" lekcijas ietvaros tikām sasēdinātas pa diviem minibusiem un aiztransportētas uz Llanybydder Horse Fair, kas ir lielākā Rietumvelsas zirgu izsole, katru gadu izlaižot cauri ap 4000 lopiņu un pulcinot pircējus no visām britu valstīm.
Taupot 1000 vārdu uz katru, ļauju bildēm runāt.
Tā kā biju sabiedēta, ka labāk pat nepakasīt degunu, lai neattaptos, esot kāda angļu pilnasiņa jaunā īpašniece, pēc āmura nokrišanas, par kuru nu jānomaksā visi dzīves ienākumi, fotogrāfēt nedaudz baidījos, jo tas nozīmēja pacelt rokas (kaut ar visu kameru).
Milzonīgākais līdz šim redzētais ēzeļa kungs (vai kundze - nepapētiju :D)
Veltījums Rūķīšpasaulesiemītniecei. Komplekts: Viņai un Viņam :P
Tāpat smuks un pelēks bija arī 27. oktobris, kurā 2h stundas pavadīju zirga kājas preperēšanā (sīkākas ilustrācijas, kuras mums bija atļauts uzņemt, lai varētu iekļaut laboratorijas darbu atskaitē, es tomēr nepubliskošu, ētisko apsvērumu dēļ :P). Vispār sākotnēji biju pārsteigta par sevi, ka spēju tajā noskatīties nevis ar riebumu, bet ar dziļu interesi. No otras puses, ja pabūts Centrāltirgus gaļas paviljonā, neko daudz jaunu īsti ieraudzīt nevar.
To pašu mēģināšu sev iestāstīt, kad pienāks zirga galvas uzšķēršanas laiks. Kas to lai zina, vai pēc tam nekļūšu par veģetārieti?
Ha, ha, izskatās, ka man būs jāpērk arī melna ķēvīte, jo manam ērzelim rozā iemaukti galīgi nebūs pa spalvai :)
AtbildētDzēstnabaga lopinji :DDD
AtbildētDzēst